DZĪVES "TUNEĻA EFEKTS"

Ivara Kalviņa dzīvesstāsts

Maniem vecākiem nebija nekāda sakara ar zinātni vai reliģiju. Abi divi sava mūža nogalē bija augstas klases grāmatveži. Arī man vienmēr dzīvē ir gribējies būt labākajam tur, kur es esmu. Pēc studijām nonācu Organiskās Sintēzes Institūtā (OSI) pie profesora Marģera Līdaka, kurš mani iztaujāja, ko tad esmu tur mācījies. Tā nonācu grupā, kas nodarbojās ar kvantu ķīmijas problēmām un tamlīdzīgām lietām.

au mācoties kvantu ķīmiju un kvantu fiziku Universitātē paliku stipri domīgs par tām lietām, ko tur māca. Tās tādas interesantas patiesības, kuras tika sauktas par matemātiskajiem modeļiem, lai nebūtu jādēvē par realitāti. Redziet, ja jūs gribat noskaidrot kā elektrons kustās ap atomu, viņš tur vienkārši kustās. Ir zināms arī, ka tie elektroni koncentrējas pāros un, ja tos attēlo grafiski uz papīra ar punktiņiem, kur dotajā laika brīdī elektrons atrodas, iegūtais attēls atgādina, piemēram, hanteli. Bet to hanteļu vidū atrodas atoma kodols. Interesantākais ir tas, ka tie elektroni no vienas puses apmēram divus miljonus reižu sekundē, pārlidojot uz atoma otru pusi. Man likās, ka ir vērts aizdomāties dziļāk, jo elektroni, pārvietojoties no vienas hanteles puses uz otru, nekad nešķērso to telpu, kura viņiem fiziski ir jāšķērso, lai otrā pusē nokļūtu. Rodas paradokss. Elektrons atrodas vienā pusē. Tad kādā telpas apgabalā viņš izgaist, viņa nav šai pasaulē, un otrā pusē elektrons atkal parādās un ir. Un tā divus miljonus reižu sekundē. To sauc par tuneļa efektu, no šīs pasaules tunelī izbrauc, iebrauc tajā pasaulē un atkal atpakaļ šajā pasaulē citā telpas vietā. Tas lika man domāt, ka bez tā, ko mēs redzam pasaulē, eksistē arī kaut kas, ko mēs nevaram redzēt, un arī nekad neieraudzīsim, tapat kā to elektronu tunelī.

Mācību gados zemapziņā piekritu dialektiskajam materiālismam, kuru pārstāv Kants, Hēgelis un citi, kas apgalvoja, ka eksistē Dievs. Omīte mani vairākkārt bija vedusi uz baznīcu. Kādi radinieki bija izsūtīti uz Sibīriju, tāpēc ģimenē valdīja uzskats, ka labāk uz baznīcu neiet, lai atkal nesāktu interesēties par mums. Taču vecāmāte man iemācīja Tēvreizi un to, ka Dievs eksistē.

as viss mani vēl neveda pie Dieva, bet pirms eksāmeniem gan es lūdzu Dievu. It kā jau neticēju, bet drošs paliek nedrošs. Par Dievu sāku aizdomāties, kad sākām mācīties bioloģiju, arī molekulāro. Tad man kļuva skaidrs, ka nudien dzīvība nevar rasties pati no sevis, jo tik sarežģītas konstrukcijas, kādas ir pat visprimitīvākajām dzīvības būtnēm, nevar rasties ar zibens spēriena palīdzību. Tas, ka dzīvs organisms varētu rasties pats no sevis, atklāti sakot, ir blēņas. Matemātika pasaka, ka varbūtība, ka tas tā notika, ir nulle. Ja matemātika kā precīzākā zinātne pasaka, ka šim pieņēmumam ir nulles vērtība, tātad tā tas nav bijis.

Tajā laikā manī iesējās šaubas, vai materiālisms patiesākā ideoloģija. Pēc tam, kad saskāros ar Darvina mācību, manas šaubas pastiprinājās, jo dabīgās atlases princips un dzinējspēks ir ļoti vienkāršs: izdzīvošanai piemērotākie eksemplāri izdzīvo. Katram nākamajam indivīdam vajadzētu būt vairāk piemērotam izdzīvošanai uz Zemes. Vai pērtiķis ir labāk piemērots izdzīvošanai uz Zemes kā tarakāns? Viennozīmīgi – tarakāns ir izdzīvotspējīgāks. Vai tarakāns ir labāk izdzīvotspējīgs uz Zemes kā augsnes baktērija? Nē, augsnes baktērija ir spējīgāka izdzīvot šajā vidē. Tātad evolūcijai būtu bijis jāvirzās no mērkaķa uz vismazāko mikroorganismu. Mums tika apgalvots, ka mēs virzamies pretējā virzienā. Joprojām tiek apgalvots, ka tad, kad mērkaķis nostājās uz divām kājām, viņam atbrīvojās rokas, tad viņš attīstījās par cilvēku. Tad jautājums, uz cik kājām pārvietojās ķengurs vai dinozauri? Uz divām! Diez kāpēc viņš neattīstīja šīs spējas, ja tās ir tikai attīstāmās spējas?

eesot kristietis, uz cilvēkiem, kas man stāstīja par pārdabīgām lietām, es skatījos šķībi. Taču, kad to sāka darīt cilvēki man rados, viņi mani aizveda pa tiešo pie Dieva. Un viss mainījās. Tie jautājumi, kas šķita neatrisināmi, palūdzot Dievu, atrisinājās paši no sevis. Arī ideju klāsts, kas radās manā galvā, stipri paplašinājās. Varu teikt, ka daudzās dzīves jomās Dievs mani ir ārkārtīgi bagātīgi apdāvinājis. Ja mēs pieņemam Dievu par savu Kungu, cenšamies pildīt to, ko Viņš mums ir noteicis darīt, tad Viņš arī nekavējas mums palīdzēt. Pat tad, kad mēs to īsti nesaprotam. Man ir teikuši: "Bet es lūdzu, man nekas nenotika." Dievs nav elektriskais slēdzis, ko var ieslēgt un izslēgt, kad iepatīkas. Dievam, kā mēs lasām Bībelē, ir savs plāns.

Ja es nebūtu kristietis, mana dzīve būtu visai pelēcīga. Un stipri savādāka, jo daudz kas no tā, kas man ir dots, man nebūtu dots. Diez vai man būtu bijusi tāda iespēja satikt cilvēku un apprecēties otrreiz pēc pirmās sievas nāves, tādā veidā kļūstot laimīgam. Dievs man to ir devis. Protams, ir visas cilvēcīgās problēmas, bet Dievs dod spēku tās risināt. Ir izdevies noturēt un attīstīt Organizskās Sintēzes Institūtu, izveidot komandu, atrodot pareizos cilvēkus. Ap 350 cilvēku te ir atraduši savu vietiņu, iespēju nopelnīt, un te redz nākotni. Tā ir Dieva dāvana.